1891. gadā Jaunatnes Kristīgās Savienības instruktors Dr. Džeimss A. Neismits izgudroja jaunu sporta spēli – tādu, ko varētu spēlēt ziemā un telpās, kad ārā sniega, sala vai citu iemeslu dēļ nevar iet. Šo spēli viņš nosauca par basketbolu. Sākumā basketbolam nelietoja tādus grozus kā tagad, bet gan divus persiku grozus. Par bumbu izmantoja Eiropas futbola bumbu. Jaunā spēle iepatikās kā spēlētājiem, tā skatītājiem, un zāles vienmēr bija piepildītas. Jau 1913. gadā bija 20 miljonu spēlētāju un spēles noteikumi tika izdoti trīsdesmit valodās! Spēlei izplatoties, persiku grozus nomainīja metāla grozi. Grozus basketbols beidza izmantot 1906. gadā, kad to vietā sāka uzstādīt arī pašlaik izmantoto metāla stīpu ar auklu tīkliņu. Mainās vienīgi statīvu konstrukcija stīpas piestiprināšanai, un tiek izmantoti dažādi materiāli. 1904. gadā Sentluisā notika Olimpiskās spēles, kurās notika basketbola demonstrācijas turnīrs, lai tie, kas spēli vēl nepazina, varētu ar to iepazīties. Oficiāli basketbolu Olimpiskajās spēlēs uzņēma tikai 1936. gadā Berlīnē, kur piedalījās arī Latvijas brīvvalsts vienība. Basketbola popularitāte tad jau bija tik liela, ka Olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai pašas labākās vienības. Lai iekļūtu olimpiskajā turnīrā, notika valstu apgabala priekšspēles, un sacensībās varēja piedalīties tikai apgabalu uzvarētāji. Latvijā ar basketbolu iepazīstināja amerikāņu fiziskās audzināšanas vadītājs Rūdolfs Hansens 1920. gadā. Sākumā atsaucība nebija liela, un latviešu presē basketbolu sauca par ,,groza balli”. Pirmās sacensības tāpat kā volejbolā notika Rēzeknē. Rīgā pirmās vienības sāka dibināt 1922. gadā. Ar katru gadu uzlabojās gan spēlētāju izpildījuma kvalitāte, gan palielinājās vienību skaits. Pirmās valsts sacensības bija pret Igauniju 1924. gadā, uzvarot latviešiem. Tajā laikā spēles rezultāti vienmēr bija skaitliski nelieli, un arī pati spēle bija lēnāka un apdomīgāka. Arī metienus grozā veica citādi nekā tagad profesionālajā basketbolā. Pirmās Eiropas basketbola meistarsacīkstes notika 1935. gadā Šveicē, Ženēvā. Meistara godā tika Latvijas vienība, uzvarot Spāniju. 1937. gadā otrās meistarsacīkstes notika Rīgā, un tika uzcelta jauna sporta zāle, ko nosauca par Sporta namu. 1939. gadā Latvija nosūtīja valstsvienības treneri Valdemāru Baumani un dažus spēlētājus uz Ameriku papildināt basketbola spēles iemaņas. Latvijas neatkarības laikā notika 56 oficiālas valsts mēroga sacīkstes. Latvija uzvarēja 38 spēles, zaudēja 17, un viena spēle beidzās neizšķirti. Vienīgā valsts, ar ko latviešiem izveidojās negatīva bilance, bija Polija – ar divām uzvarām un trīs zaudējumiem. Pēc Otrā pasaules kara, zaudējot brīvvalsts tiesības, latvieši Olimpiskajās spēlēs ir pārstāvējuši dažādas valstis. Latvieši palīdzēja Padomju Savienības vienībai izcīnīt 2. vietu vairākās Olimpiskajās spēlēs. Padomju Savienības valstsvienībā starp labākajiem spēlētājiem ierindojās Jānis Krūmiņš, Cezars Ozers, Valdis Muižnieks un Maigonis Valdmanis. Austrālijas vienībā ir spēlējuši Pēteris Bumbērs, Juris Dancis, Inga Freidenfelde un Andris Blicavs. Sevišķi aktīvi ir Amerikas Savienoto Valstu basketbolisti.