Laika posmu no 8. gadsimta līdz 11. gadsimtam vēsturē dēvē par vikingu laikmetu. Šajā laikā zviedru, dāņu un norvēģu vikingi devās tālos jūras braucienos.

Krāslavas pilskalns ir minēts 9. gadsimta vikingu sāgās. Tur tas dēvēts par „Daugavas pilskalnu, no kura uz leju var sākt burāt”. 9. gadsimtā garām Krāslavai iet tirdzniecības ceļš „No varjagiem uz grieķiem”. Par varjagiem sauc skandināvu vikingus.

Vikingi nodarbojās ar tirdzniecību un laupīšanu. Tirdzniecības ceļš savienoja Baltijas jūru ar Melno jūru. Varjagu jeb vikingu tirgotāji no Baltijas jūras iebrauca Daugavā un devās augšup pa upes straumi.

Arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas rotaslietas. Tās apstiprina Krāslavas apkaimes iedzīvotāju sakarus ar vikingiem. Vietējie kalēji izmantoja vikingu ievestās izejvielas – metālu. Kalēji no metāla izgatavoja kaklariņķus, aproces un važturus. Važturis ir sieviešu rota. Tādas nēsāja skandināvu sievietes. Šāda rota atrasta arī latgaļu apdzīvotajās zemēs.

Sakari ar varjagiem turpinājās arī 10.–12. gadsimtā. Šajā laikā Krāslavas apkaimes iedzīvotāji maksāja nodevas jeb meslus Krievzemes kņaziem. Pilsētnieki maksāja nodevas Polockas zemes kņazam Ragnvaldim.

11.–12. gadsimtā Krāslavas novada zemes ietilpa Jersikas valstī, un iedzīvotāji turpināja maksāt nodevas Polockas kņaziem.