VĒSTURE

Sukinavas koloniju 19. gadsimta beigās izveidoja latvieši no Alūksnes apkaimes. Sākotnēji Sukinava administratīvi iekļāvās Jeņisejas guberņas Kanskas apriņķa Ribinskas pagastā.

20. gadsimta sākumā Jeņisejas guberņa bija vislatviskākais apgabals Sibīrijā. 1896. gada vasarā tika atklāta dzelzceļa satiksme līdz Ačinskai, tādēļ arī izceļotāji varēja vieglāk sasniegt brīvām zemēm bagāto Jeņisejas guberņu.

Kļukvennajas stacijas tuvumā sāka veidoties latviešu kolonijas. Vecāko no tām – Kamensku – dibināja izceļotāji no Valkas un Valmieras apriņķa. Kad Kamenskā aptrūkās brīvās zemes, latvieši vietu savām saimniecībām nolūkoja otrpus dzelzceļam – Suhonojas iecirknī.

1897. gada maijā tur apmetās pirmie latvieši no Alūksnes apkaimes (Gavrilkas, Koki, Ķikuti, Lielauši, Lielmaņi/Lēmaņi, Miesnieki, Pakalni, Puriņi, Repsi, Revizoni, Saksi, Valleri, Zariņi, Zvejnieki) un Skujiņu ģimene no Cēsu apriņķa Brantu pagasta. Laika gaitā tiem pievienojās pārceļotāji no Vitebskas un Kurzemes guberņām, kā arī no latviešu kolonijām Pleskavas un Mogiļevas guberņās. Gandrīz no pašiem kolonijas pirmsākumiem Suhonojā dzīvojuši arī igauņi.

1901. gada pavasarī Suhonojas iecirknī brīvu zemju vairs nebija, tādēļ latvieši sāka apmesties Perovas pagastā, kopā ar igauņiem nodibinādami Imbežas un Ostrovku (Ostrovas) kolonijas. Gada beigās brīvās zemes aptrūkās arī tur.

Līdz skolas atvēršanai 1907. gadā bērnu apmācības notika Brikmaņu mājās. Pirmais skolotājs bija politiskais izsūtītais Jānis Šmitauss, kuru pēc dažu mēnešu darba arestēja. Dažus gadus bērnus mācīja Aleksandrs Mazurs. Taču vislielāko iespaidu uz ciema attīstību atstājuši 1909. gadā no Baltijas atbraukušie skolotāji Jānis Zilberts un Kristaps Ginters, kuri ne tikai skoloja bērnus, bet arī aktīvi un pašaizliedzīgi organizēja ciema kultūras un saimniecisko dzīvi. Viņi nodibināja svētdienas skolu, kori, bibliotēku, bija kredītbiedrības un patērētāju biedrības dibināšanas rosinātāji un darbinieki. 1913. gadā abi skolotāji koloniju pameta. K. Ginters devās uz Latviju, bet Pirmā pasaules kara bēgļu laikos atkal atgriezās Suhonojā. Kara gados ciemā apmetās apmēram pussimts latviešu bēgļu.

No kolonijas dibināšanas līdz 1912. gada aprīlim Sukinavā bija ienākuši apmēram 680 cilvēku. Vairums no tiem bija latvieši, bet bija arī vairāki desmiti igauņu. Ne visi ienācēji palika šajā iecirknī, daži pārcēlās uz kaimiņu ciemiem. 1910. gadā Suhonojā bija 110 latviešu un 10 igauņu saimniecības, kas pēc dzimtenē iemantotiem darba tikumiem ar labiem panākumiem saimniekoja līdz pat padomju varas gadiem.

Atšķirībā no Lejas Bulānas un Timofejevkas, Suhonojā nebija baznīcas. Kad koloniju apmeklēja luterāņu mācītāji, dievkalpojumus noturēja kāda saimnieka mājā.

Kad Pirmā pasaules kara gados Krievijā ieviesa alkohola tirdzniecības ierobežojumus, Sukinava apkārtnē iemantoja bēdīgu slavu. Nelegālo dzērienu peļņas nolūkos sāka dzīt daudzi saimnieki.

Pilsoņu kara gados Suhonoja un Imbeža smagi cieta no balto armijas daļu varmācības. Baltie nežēlīgi noslepkavoja cilvēkus, nodedzināja ēkas un izlaupīja patērētāju biedrības veikalu. Abi ciemi piedzīvoja arī sarkano partizānu rekvizīcijas (atņēma zirgus, drēbes, pārtiku utt.) un bez vēsts pazuda vairāki turīgi ciema iedzīvotāji. 1919. gadā Kļukvennajas stacijā, lai iebiedētu sarkano atbalstītājus, tika nošauti vairāki ķīlnieki no apkārtējiem ciemiem, starp tiem –10 latviešu.

Lielu iespaidu uz kolonijas attīstību atstāja varmācīgā kolektivizācija 1930. gados, kad nodibinājās kolhozs “Jaunais Darbs”. Viena mēneša laikā no viensētām uz jauno ciematu pārveda un no jauna uzcēla apmēram 100 viensētu ēku. Ciematā bija skola, veikals, klubs, medicīnas punkts, administratīvās iestādes, kolhoza centra tuvumā uzcēla lopu fermas un noliktavas. 20. gs. 30. gados, apvienojoties trim kolhoziem, izveidojās kolektīvs “Ļeņina Piemiņai”.

1937. un 1938. gadā arestēja 68 Sukinavas ciema iedzīvotājus, no kuriem lielākā daļa tika nogalināti. 1957. gadā PSRS Augstākā tiesa visus reabilitēja. Sukinavas kapos viņu piemiņai uzstādīts piemineklis.

Otrajā pasaules karā tika mobilizēti apmēram 100 dažādu tautību iedzīvotāji, no kuriem atgriezās mazāk kā puse. Daļa karoja 652. īpašā bataljona rindās, kas tika saformēts no “tautas ienaidnieku” bērniem. Daži karojuši arī Latvijas teritorijā.

Pēc kara daudzas ģimenes aizbrauca uz Latviju. Jau 20. gs. 30. gadu beigās sākās krievu ieplūšana Suhonojā, bet 1960. gados šis process noritēja sevišķi strauji. Mūsdienās latvieši kļuvuši par minoritāti Sukinavas iedzīvotāju vidū.

CIEMA CILVĒKI

ZELMA VILSONE

Zelma Vilsone ir viena no vecākajām latvietēm Sukinavas ciemā. Viņa dzimusi 1936. gadā Egļu saimē. Zelmas vecāki Antonija Vimba un Rūdolfs Egle arī dzimuši Sibīrijā. Zelma ir latviete trešajā paaudzē – viņas vecvecāki no Latvijas izceļoja 19. gadsimta beigās un sāka saimniekot Sibīrijā: Viņi dzīvoja Egles hutarā (viensētā), braucot uz Ujaru, pa kreisai rūkai. Kalns, potom (pēc tam) tīrums, un tur tāds mežiņš, un aiz tā bija liels, skaists hutars. Labi dzīvoja, viņi strādāja, laba zeme bija, ģedam (vectēvam) bija četras meitas un četri dāli, visi dziedāja un spēlēja, pats arī spēlēja. 

Zelma savu tēvu, kurš strādājis bodē par priekšnieku, neatceras, jo viņu ģimeni skāra 1937. gada represijas jeb Sarkanais terors: Kad tēvu saņēma, mammai lika iz ģerevņu (ciemu) braukt, tur ferma bija, mamma strādāja tur. Dojarkas (slaucējas) tur visas staigāja pie mumsīm. Agrāk cilvēki cits citam palīdzēja. Kara laikā švaki bija, nebija maizītes, gribējās ēst. Sēdējām mājās istabā, ģērbt nebija ko, aut uz kājiņām nebija ko. Visiem tā bija.

Skolas gaitas Zelma uzsāka Sukinavā, kur tolaik bija tikai četras klases. Pēc tam mācības bija jāturpina Imbežā, septiņus kilometrus no Sukinavas. Pēc tam Zelma izmācījās tehnikumā par agronomi: Ujārā. Labi, ka tik tuvu! Mamma ar zirgu veda kartupeļus, ko nebūt, lai var izdzīvot un mācīties. Gribējās mācīties!

Zelma apprecējās ar vietējo puisi no ciema – igauni Elmāru Vilsonu. Arī viņa senči savulaik bija izceļojuši no Igaunijas uz Sibīriju, lai iegūtu apsaimniekošanā zemi. Elmārs strādāja ciemā par traktoristu, viņa vecāki runāja igauniski, viņš pats igauņu valodu vairs neprata. Es latviete, viņš – igaunis, a bērni – krīvi, nosaka Zelma.

Zelma Vilsone joprojām ir liela dziedātāja. Dziesmas Zelma iemācījusies no vecākiem cilvēkiem ciemā: Oi, vecāki, tantiņas, tik smuki dziedāja! Zelma atceras, kā mammas draudzenes diktēja dziesmām vārdus latviski un viņa pierakstījusi tos krieviski: Agrāk veģ (taču) nemācēja rakstīt pa latviski. Pa krieviski vārdus norakstīja un dziedāja kopā – Jāņu dienā visu nakti dziedāja! Mamma vilnu kasīja, prēda (vērpa) un visu laiku dziedāja, balss nemaz viņai nemainījās. Lai arī tagad Sukinavā dziesmas skan arvien retāk, Zelma mēdz sazvanīties pa telefonu ar savu draudzeni latvieti Almu Gavrilko, lai kopā uzdziedātu latviešu dziesmas. Pēdējā sazvanīšanās reizē dziedājušas “Dažu skaistu ziedu”, “Zied zilas puķes meža malā”.

CIEMA CILVĒKI

ARTŪRS LEDSKALNS

Artūrs Ledskalns dzimis 1936. gadā Suhonojā. Latviski Artūra uzvārds ir Ledskalns, taču krievu valodā dokumentos viņš ir Ledskovņiks. Lai arī precējies ar mordovieti un mājas ar sievu un četriem, nu jau pieaugušiem bērniem, runā krievu valodā, Artūrs ļoti labi prot latviešu valodu, kurā dzirdama malēniska izloksne. Artūrs zina stāstīt, ka viņa mamma Liene Šmagre ir dzimusi Latvijā 1914. gadā. Ledskalnu dzimtā viens atzars ir Bārdas. Paaudžu paaudzēs ir saglabājies stāsts, kā Bārdas ar Ledskalniem saprecējušies: Vei, kā i sacīja! Liedsklans īt iz klubu, iz ģerevni (ciemu), tur ģerevnes nabija, īt garām – Bārdas. Ieīt – a Bārdās ģevkas (meitas). Daudz, viņu daudz tur tādu beja, ieīt, paznakomiļis (iepazinās), kūpā īt. Puika, puika! A ko tas puika izdarīs?! Vot, viņi i pažeņiļis (apprecējās)!

Artūra tēvs Alfrēds piedzimis Latvijā. Emma ar nepilnu gadu veco dēlu iebraukusi Sukinavā un apprecējusies ar Frici Ledskalnu (atbrauca uz Sibīriju 19.gadsimta 90. gadu beigās). Patēvs deva savu uzvārdu Alfrēdam. Viņiem Sibīrijā piedzimuši vēl pieci dēli un divas meitas.

Artūrs ir kokamatnieks jau trešajā paaudzē, kolhoza laikā gatavojis kamanas, riteņus – visu, ko kolhozam vajadzēja. Tagad viņa galdnieka darbnīca iekārtota vecāku mājās, iepretim māsas Valentīnas Matjušinas mājai. Šeit darbnīcā uz ģeda (vectēva) taisītā, vairāk kā simts gadus vecā ēvelsola ar darbarīkiem, kas mantoti no tēva, Artūrs taisa uļikus (stropus) bitēm. Viņam ir pavisam septiņas bišu saimes. Pa ziemu Artūra bites dzīvo darbnīcā, kuru mazliet kurina, lai siltāk. Agrāk pa zīmu mājas pagrabā turēja bites. Mājai apakšā ir labs pagrabs – izrakta dūbe, izlikti baļķi, tur piebērts ar zemi un tad tikai grīda sākas. Pagrabs ir tik liels – pa visu istabu! Tur gan bites, gan kartupeļi nesalst – stāsta Artūrs Ledskalns. Kad vienreiz pienāca ziņa, ka būšot atomkarš, Artūra bērni bija vēl mazi, pagrabā ienesa nāras, lampas, ēdienu, atceras Artūrs: Ja karš sāksies, līdīs tur. Tagad jāsmejas – atomkara gadījumā tas taču nebūtu līdzējis! Ģerevņā bija vīna sīvīte, viņa aunu nokāva, īnesa pagrabā – ja būs karš, noderēs. Vai tas pareizi vai nepareizi?

Artūra darbnīcā atrodas rokas dzirnavas, kas ciema ļaudīm palīdzējušas izdzīvot kara laikā. Visa ģerveņa (sādža) staigāja un mala graudus. Kara laikā mala arī kolosokus (vārpas), graudi nebija, gāja visi no brigādes un mala. Ģerevņā citas dzirnavas nebija, izmantoja šīs. Dzirnavas ir regulējamas – dzirnakmeni var pacelt augstāk un zemāk, ir dūbīte graudiem. Arī īvu ūgas (ievogas) te var malt, vienreiz samalu sīvai. Tagad viņa maļ kafijas dzirnaviņās. Tagad dzirnavas neizmanto. Stāv – ēst neprasa. Lai stāv! – stāsta Artūrs.

CIEMA CILVĒKI

ZENTA NAZAROVA

Zenta Nazarova, dzimusi Skūpiņa (Skopiņa) 1950. gadā, šobrīd ir Suhonojas latviešu kopā saucēja. Viņa aktīvi organizē kultūras dzīvi Sukinavā, rīko pasākumus, saietus, raksta pasākumu scenārijus, ciemiņiem un žurnālistiem stāsta par latviešu tradīcijām un ciema vēsturi. Sākot ar 20. gadsimta 80. gadu beigām, Zenta aktīvi veicinājusi kontaktus un saziņu ar Latviju, 1988. gadā organizējot Valkas pašdarbnieku un 1989. gadā – Lielvārdes agrofirmas “Lāčplēsis” kora uzņemšanu Sukinavā. Ciema bibliotēkā vēl tagad pieejamas lielvārdiešu sūtītās latviešu grāmatas. Divi no Zentas pieciem bērniem šobrīd dzīvo Latvijā, arī pati Zenta kādu brīdi dzīvojusi Latvijā, tad atgriezusies Sukinavā.

Zenta ir rūpīgi apzinājusi gan savas dzimtas saknes, gan ciema vēsturi, veicot pētījumus arhīvos. Uz dzīvi Sukinavā no Veclaicenes pagasta 1897. gadā pārcēlušies Puriņi – Zentas mammas dzimta. 1900. gadā no Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Kačanovas pagasta ieceļoja tēva dzimta Skūpiņi. To Zenta Nazarova uzzinājusi vācot materiālus arhīvā: Desmit lietas varēja vienā reizē lasīt arhīva zālē. Pirmā reizē atveda lietas, kur bija visas sādžas Krasnojarskas kraja (apgabala) dienvidos, trešā reizē atnesa – Imbežu. Tad vienu reizi atnes tādu grāmatu – djelo 1205, fond 160, 1 opisj 1205 (160. fonda 1. apraksta 1205. lieta). Palaižu šitā vaļā! Vai! Es ātri aiztaisīju ciet, sēdēju minūtes desmit, nevarēju atlaist tālāk vaļā. Katrs papīrītis iešūts! Tur visas liecības – kādus dokumentus deva uz rokām, kad izbrauca, vārds, uzvārds, no kurienes izbrauca, kas palika Latvijā, kas ir no ģimenes dienestā, toreiz dienēja 25 gadus. Ir štampi (zīmogi), kur viņi ir apstājušies, piemēram, Čeļabinskā, kas miris pa ceļam, par katru cilvēku – cik deva pusdienās, vakariņās, cik par brīvu, cik par maksu. Un, kad viņi ir atbraukuši, cik nauda dota priekš lopiem un priekš mājas – stāsta Zenta Nazarova. Nu, vēl jau gribētos man arhivā tikt, nezinu, varēs vai nē. Gribētos pameklēt par vectēvu, kur viņš palika.

Zenta Nazarova sagatavojusi pamatīgu apkopojumu ar Krasnojarskas valsts arhīvā savāktajiem materiāliem par Sukinavas ciema iedzīvotājiem – ieceļotājiem no ciema dibināšanas līdz pat 1912. gadam.