Tika paziņots, ka, Krievijas karaspēkam atkāpjoties, tiks pielietota t.s. kailās zemes taktika. Tas nozīmēja, ka tiks iznīcināti sējumi, aizbērtas akas, lai ienaidnieks teritorijā nevarētu nostiprināties, likvidētas ēkas un iedzīve. Piefrontes joslā tika praktizēta arī piespiedu evakuācija, bet daudzi latvieši paši nevēlējās palikt vāciešu okupētajā zemē. Kara laikā Krievijas teritorijā ārpus Latvijas nokļuva apmēram 750 000 Latvijas iedzīvotāju. Līdz 1927. gadam Latvijā no Krievijas atgriezās apmēram 223 000 bēgļi, iegūstot Latvijas pavalstniecību.

Jau Pirmā pasaules kara laikā, vēl nepastāvot Latvijas valstij, latviešu bēgļi Krievijā izveidoja spēcīgu atbalsta sistēmu, kas palīdzēja bēgļiem, kas bija izkaisīti plašā teritorijā uz austrumiem no Latvijas. Tāpat kā vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, tika dibinātas mācību iestādes, izdota prese, organizēti kultūras sarīkojumi, notika aktīva politiskā darbība. Galvenā organizācija šajā laikā bija Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kas pastāvēja no 1915. līdz 1918. gadam.

Garīgā atmoda no Vidzemes lauku baptistu draudzēm strauji izplatījās pa visu valsti – vispirms Rīgā un Kurzemē, tad arī Sēlijā un dažos Latgales apvidos, visdedzīgāk izpaužoties Saikavā, Smiltenē, Valmierā, Limbažos, Liepājā un tās apkaimē, Kurzemes jūrmalciemos un Krustpilī.

Atmodu un izceļošanu uz Brazīliju veicināja harismātisku ceļojošo evaņģēlistu darbība. Atsaukdamies uz Jāņa Atklāsmes grāmatā pieminēto „sarkano pūķi”, viņi sludināja drīzu pasaules galu, kas Dieva izredzētajai draudzei (latviešu atmodniekiem) jāsagaida Brazīlijā. Ticības vadīti, 1922. un 1923. gadā uz Brazīliju aizceļoja aptuveni 2500 cilvēki. Turīgie, pārdevuši mantu un īpašumus Latvijā, samaksāja ceļu uz Brazīliju ne tikai savai ģimenei, bet arī citiem, kuriem tādu līdzekļu nebija.

Ieceļotāji apmetās San Paulo pavalsts vidienē, neskartā mūža mežā, 30 kilometrus no tuvākās dzelzceļa stacijas. Veselu gadu viņi aizvadīja askētiskos apstākļos Zivjupes (Rio de Peixe) krastā ierīkotā nometnē, kur, ik dienas pielūgdami Dievu, mitinājās brezenta teltīs, līda mežus, ēda latviešiem neierastās, kopīgā katlā vārītās pupiņas ar rīsiem. Karstā klimata, nepiemērotā uztura un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ jau pirmajos mēnešos nomira ievērojama daļa veco cilvēku un bērnu.

Kad kopīgā kase bija iztukšota un pasaules gals vēl nebija pienācis, latvieši bija spiesti uz laiku pamest izredzēto zemi, lai nopelnītu iztiku kafijas fazendās. Daļa ļaužu palika kolonijā, sākdami būvēt ēkas un iekopt laukus, jo garīgie līderi bija iecerējuši turpināt kopsaimniecību.

Pēc atgriešanās no fazendām daudzas ģimenes vēlējās saimniekot atsevišķi. Kopīgā zeme tika sadalīta saimniecībās, tādējādi izveidojās latviešu kolonija "Vārpa".

Nespēcīgākie ļaudis turpināja dzīvot kopsaimniecībā, 1924. gadā nodibinādami evaņģēlisku korporāciju „Palma”, balstītu pirmo kristiešu komūnu ideālos – askēzē, kristīgā mīlestībā, sirsnībā un lūgšanā. Vārpā joprojām dzīvo latviešu pēcnācēji un skan latviešu valoda.

Pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas, kas paredzēja Baltijas valstu nonākšanu PSRS interešu sfērā, Vācijas politika bija vērsta uz to, lai pārvietotu vācbaltiešus uz Poliju. 1939. gada 6. oktobrī Hitlers savā runā aicināja ārpus Vācijas dzīvojošos etniskos vāciešus pārcelties uz okupēto Polijas teritoriju.

Vācbaltieši arī aktīvi atsaucās uz šo uzsaukumu. Izceļošanu veicināja arī Ulmaņa valdība, un jau oktobra beigās no Rīgas devās projām pirmais kuģis ar vācbaltiešu izceļotājiem. Līdz 15. decembrim izceļošana faktiski bija pabeigta. Līdz 1940. gada pavasarim no Latvijas bija izbraukuši apmēram 50 000 vācbaltiešu. Lielākā daļa no palikušajiem devās projām pēc Latvijas okupācijas.

Vācbaltiešu izceļošana notika pa jūras ceļu no Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām. Pirms izbraukšanas vācbaltiešiem bija jāatsakās no Latvijas pavalstniecības. Liela daļa no viņiem tika izmitināti Poznaņā – Polijas daļā, kuru bija okupējis Vācijas karaspēks. Otrā pasaules kara beigās vācbaltieši pārvietojās tālāk uz rietumiem un apmetās Vācijā.

Rezultātā tad, kad 1944. gadā Padomju armija atkal tuvojās Latvijai un draudēja otrreizēja okupācija, apmēram 180 000 (10%) Latvijas iedzīvotāju atstāja savas mājas kara ugunīs un, riskējot ar dzīvību, meklēja glābiņu rietumos, Vācijas režīma kontrolētajā teritorijā, jo viņi bija pārliecināti, ka komunisti viņus izsūtīs uz Sibiriju. Kara laikā bēglu gaitās daudzi zaudēja dzīvību, vai arī viņus pārsteidza Padomju armija. Tādēļ kara beigās bijušajā Vācijas teritorijā palika apmēram 114 000 Latvijas iedzīvotāju.

Jau 1943. gadā Sabiedrotie nodibināja Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrāciju (United Nations Relief and Rehabilitation Administration – UNRRA), kas izveidoja bēgļu nometnes ar nosaukumu "DP nometnes" (Displaced Persons Camps), tiem bēgļiem, kuri nevarēja atgriezties mājās, jo viņu zemes bija okupētas. Pēckara Vācijā, Austrijā un Dānijā latvieši bija izkaisīti pa 294 nometnēm. Nometnēs apstākļi bija trūcīgi, bet ciešami, toties tanīs zēla kultūra, izglītības un politiskās aktivitātes. Vēlāk, 1947. gadā, UNRRA funkcijas pārņēma Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization - IRO).

Ne visi bēgļi nonāca Vācijā. Slepenos braucienos mazās zvejnieku laivās pāri jūrai uz Zviedriju tika pārcelti apmēram 3000 latviešu bēgļu, kuriem vēlāk pievienojās vēl citi no Dānijas un Vācijas. Braucienus organizēja Latvijas Centrālā padome, un no Zviedrijas puses palīdzēja Rietumu izlūkdienesti.

Atstājot savas mājas, daudzi bēgļi domāja, ka prombūtne būs īslaicīga un ka Sabiedroto armija turpinās karu, līdz visas komunistu pārņemtās zemes tiks atbrīvotas. Šīs cerības nepiepildījās. Jau 1947. gadā sākās izceļošana no DP bēglu nometnēm uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, Anglijā, Amerikā, Kanadā, Austrālijā, Argentīnā un citur. 1952. gadā visas nometnes Vācijā, izņemot divas, bija slēgtas.

Sākumā bēgļi vēl cerēja, ka viņu valstis drīz atgūs neatkarību, bet, nometņu laikam ieilgstot, šīs cerības izgaisa. Arī starptautiskajām organizācijām bija skaidrs, ka šie cilvēku tūkstoši nevar palikt izpostītajā Eiropā un viņiem jāatrod mājvieta citās zemēs.

Sākot ar 1947. gadu, Beļģija un Anglija bija pirmās valstis, kas pieņēma pēckara bēgļus. Tomēr darbam galvenokārt ogļu šahtās pieņēma tikai jaunos un veselīgos. Šim paraugam sekoja Kanāda, Austrālija un citas valstis, arī visbiežāk izvēlēdamās stiprus strādniekus vai atsevišķu profesiju speciālistus. Ar laiku atļāva pievienoties arī ģimenēm.

ASV bija pēdējā valsts, kas sāka uzņemt Eiropas bēgļus. Amerikāņu programmai bija īpašs noteikums, ka katram ieceļotājam vajag sponsoru, kas, iebraucot Amerikā, garantē viņa iztiku un darbu. Parasti līgums bija uz gadu vai diviem, ieceļotājiem bieži bija arī jaatmaksā sponsoram ceļojuma biļetes. Baznīcas un citas organizācijas aktīvi meklēja sponsorus un arī pašas rūpējās par bēgļiem. ASV ar šo programmu ieceļoja apmēram 40 000 latviešu un pēc laika apmetās galvenokārt lielākajās ziemeļu pilsētās. 1950. gadā no Vācijas izceļoja liela daļa bēgļu.Vairums nometņu tika slēgtas, un atlikušajās administrāciju pārņēma Vācijas valdība.

Izņemot vācu okupācijas gadus, tā pastāvēja līdz pat 1990. gada 4.maijam, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Okupācijas periodā Latvijā bija spēkā Padomju Savienības (PSRS) likumi, kas skaidri atspoguļoja šīs valsts divkosīgo politiku - izceļošana no valsts formāli nebija aizliegta, taču saņemt izbraukšanas atļaujas bija tikpat kā neiespējami. Potenciālais izceļotājs saskārās ar visdažādākajiem šķēršļiem.

Pirmais gadījums, kad padomju varas iestādes nespēja aizkavēt latviešu izkļūšanu no “sarkanās paradīzes”, saistās ar vācbaltiešu repatriāciju 1941. gada sākumā. Līdz ar vācu repatriantiem izbrauca arī vairāki latvieši, kuriem legālā vai nelegālā veidā bija izdevies sagādāt apliecinājumu par savu vācisko izcelsmi.

Sākot no 1950. gadu vidus, atsevišķos gadījumos ārzemēs dzīvojošajiem tuviniekiem izdevās panākt radinieku izlaišanu no PSRS, kā izceļošanas motivāciju minot ģimenes apvienošanos. Savādā kārtā Padomju Savienība dažkārt rūpējās par sava publiskā tēla spodrināšanu, šinī gadījumā – cilvēka tiesību ievērošanu, tādēļ dažiem izdevās izkļūt no valsts.

Pirmo reizi “dzelzs priekškars” pavērās plašāk 1970. gadu sākumā, kad Rietumu, sevišķi ASV senāta, spiediena rezultātā PSRS palielināja izbraukšanas kvotu atsevišķām mazākumtautībām, kā, piemēram, ebrejiem un armēņiem. Iespējams, arī šinī izbraucēju vilnī netrūka latviešu, kuriem izdevās pierādīt “pareizo” izcelsmi.

1970. gadu vidū no LPSR uz ārzemēm izlaida dažus disidentus (1976. g. politiskie bēgļi Brūveri; 1976. g. Helēna Celmiņa, pēc dažiem mēnešiem izlaida arī viņas vīru Viktoru Kalniņu; 1987. g. uz Vāciju izraidīja grupas "Helsinki-86" dalībnieku Jāni Rožkalnu u. c.).

Īpašu sabiedrības uzmanību piesaistīja nepieredzēts notikums, kad 1978. gadā PSRS pārstāvniecības darbinieks ANO Imants Lešinskis pieprasīja un saņēma politisko patvērumu ASV. Viņš atzinās, ka, būdams ilggadējs propagandas laikraksta “Dzimtenes Balss” redaktors un Latvijas kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs priekšsēdis, sadarbojies ar VDK, kā arī pirmo reizi atklāja tās darbības metodes latviešu trimdas sabiedrībā.

Emigrācija no LPSR pagaidām ir maz pētīta. Daļa sabiedrības gan Latvijā, gan ārpus tās joprojām uzskata, ka padomju laikā uz dzīvi ārzemēs (vai pat tikai apciemot radus) izlaida tikai VDK aģentus vai cilvēkus, kuri bija gatavi sadarboties.